Kā top ZELT skrubja ziepes?

18.05.2021.

Lai gan ziepes ir tik ikdienišķs un ierasts produkts, reti kurš zina, kas īsti tās ir, kā tās top vai no kurienes tās nākušas. Mēģināsim īsi izskriet cauri vēstures līkločiem un iepazīt tuvāk ziepes kā tādas, lai labāk saprastu ZELT ziepju tapšanas procesu!

Kā top ZELT skrubja ziepes?

Kas īsti ir ziepes? Parastas ziepes ir augstāko virknes taukskābju nātrija sāļi jeb, vienkārši sakot, taukvielas draudzībā ar sārma šķīdumu radies produkts.

Taukviela (dzīvnieku tauki vai augu eļļas) + sārms (“ziepju zāles”) + ūdens = ziepes + glicerīns (dabīgs blakusprodukts)

Ziepju vēsture ietinas dziļākā pagātnē, kā spētu iedomāties. Lai izstāstītu visu ziepju vēsturi, laikam būtu jāķeras pie grāmatas rakstīšanas, bet skaidrs ir viens - ziepes vienā vai citā formā ir bijušas sabiedrībā nozīmīgs produkts jau sen.

Pirmās liecības atrastas arheoloģiskajos izrakumos un liek domāt, ka ziepēm līdzīga masa jeb tauku un pelnu vārījums māla traukos varētu būt ziepju stāsta sākums, un tas nozīmētu, ka kaut ko līdzīgu ziepēm cilvēks pazinis jau senajā Babilonijā pirms 2800 gadu p.m.ē.

Sākumā ziepes īsti neatzina kā ķermeņa kopšanas līdzekli. Tās izmantoja audumu kopšanā, tīrīšanā, tās izmantoja kā medicīnisku/dziedniecisku līdzekli un pat kā matu krāsu. Senajā Ķīnā īpaši ilgi nespēja pieņemt tā saucamās tauku/eļļas ziepes. Gan zīda, gan ķermeņa kopšanā izmantoja no ziepju pupiņu koka augļiem iegūtu ekstraktu samīcītu kopā ar miltiem, smaržvielām un minerālu pulveri. Šajā augā lielā koncentrācijā ir saponīni (augu glikozīdi), kas ūdenī puto. Arī Latvijā varam atrast augu ar augstu saponīnu līmeni un tā ziedi ūdenī spēj uzputot – Ārstniecības Ziepjusapkne (Saponaria officinalis L.). Ir ļoti liela iespēja, ka esi šim augam vienkārši pagājis garām kāda no pastaigām dabā.

Ziepju gatavošana kā amatniecības nozare izveidojās 7.gs. un iesākumā koncentrējās Itālijā, Spānijā (Kastīlijā) un Francijā (Marseļā), kur ziepju vārītāju ģildes singri turēja noslēpumā ziepjošanas noslēpumus. Te nu arī radušās mums tik labi zināmās Kastīlijas un Marseļas ziepes. Ziepes kļuva arvien populārākas, bet ilgu laiku tās bija vairāk pārtikušu cilvēku greznība, nekā visiem pieejams ikdienas ķermeņa kopšanas līdzeklis. Tas varbūt šķiet pārsteidzoši, bet, ja tā padomā, tad arī mūsdienās ne visiem šis mums tik ikdienišķais kosmētikas līdzeklis ir pieejams. Par to, ka pārtikušo kārtā ziepēm bija īpaša vieta, liecinā arī fakts, ka Francijā karaļa Luija XIV laikā (17.gs.sākums-18.gs.sākums) tika giljotinēti tie ziepjotāji, kuru radītās ziepes nebija karalim pa prātam. Tiek runāts, kas šāda karaļa uzvedība lika ziepjotājiem sarosīties un piestrādat pie ziepjošanas metodēm.

18.gs. beigas varētu uzskatīt pa ziepju apvērsuma sākumu. Daudzi jaunie atklājumi ķīmijā palīdzēja ziepju gatavošanas procesu ne tikai paātrināt, bet arī padarīt to lētāku. 18.gs. ir interesants arī ar to, ka Anglijā ziepēm tiek piemērots nodoklis un ziepju ražošana kļūst par monopolu. Nedrīkst ražot mazāk par vienu tonnu, un visiem ziepju katliem jābūt aprīkotiem ar atslēgu, lai nepiederošas personas tos nevar atvērt. Tikai 19.gs.visū ziepju nodokli atceļ, līdz ar to tās kļūst pieejamākas plašākai publikai cenas ziņā.

Visu šo laiku runājām par ziepēm cietā formā, jo šķidrās ziepes vēl nebija izgudrotas. Tās tika radītas tikai 19.gs. beigās. Pirmie, kas sāka ražot šķidrās ziepes, bija Minnetonka Corporation un ieņēma diez gan agresīvu pozīciju tirgū. Lai citi nevarētu ražot šķidrās ziepes, uzņēmums izpirka visas pieejamās pudelītes un pumpīšus, lai varētu būt vienīgie, kuri šādu produktu ražo.

Liela nozīme ziepju vēsturē ir arī Pirmajam pasaules karam, kas nesa eļļu/tauku teficītu un apgrūtināja ziepju ražošanu. Ziepes bija pat ļoti nepieciešamas, jo tās lieti noderēja karavīru brūču mazgāšanai un to trūkuma dēļ nācās meklēt alternatīvas. 1916.gadā izgudroja pirmo sintētisko mazgāšanas līdzekli jeb, vienkārši sakot, sintētiskās ziepes.

Ziepēm ir gājis visvisādi – tad noraidītas, tad atzītas, tad aizstātas, bet tās vēl joprojām ir viens no ikdienā visbiežāk lietotajiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem, neatkarīgi no to formas vai ražošanas metodes.

Ziepju radīšanai laika gaidā cilvēks ir izstrādājis dažādas metodes, bet šoreiz apskatīsim trīs ziepju gatavošanas pamatmetodes, kuras ir vispopulārākās tieši mazo ražotāju vidū – karstā metode (eng. Hot process), aukstā metode (eng. Cold process) un glicerīna jeb bāzes ziepes (eng. Melt&pour method).

Glicerīna jeb bāzes ziepes, šķiet, ir vispopulārākās. Šīs ziepes tiek gatavotas no jau gatavas bāzes, pievienojot tik aromātu, krāsvielu un ļaujot vaļu radošumam formas ziņā. Angliski tās tiek sauktas par Melt&pour (tulk. Izkausē un lej) ziepēm tā iemesla dēļ, ka masa jau ir gatavas ziepes un ziepjotājam atliek tikai masu izkausēt un saliet formās. Pēc sacietēšanas ziepes var uzreiz lietot.

Pavisam cits stāsts ir ar karstās un aukstās metodes ziepēm. Runā, ka šīs metodes ir vistuvākās ziepjošanas metodēm, kas tika izmantotas sākot ar 18.gs. jeb vistuvākās metodēm, ko izgudroja pēc tam, kad Francijas karalis bija giljotinējis tos dažus nabaga ziepjotājus.

Abās ziepjošanas metodēs netiek izmantotas bāzes. Ziepes tiek gatavotas no augu eļļas un/vai dzīvnieku taukiem, kas tiek jaukts kopā ar ūdeni un sārmu jeb “ziepju zālēm”. Tālākais process atšķirās gan. Karstajā metodē masa tiek likta uz plīts un karsēta. Tiek iziets cauri vairākām fāzēm, lai nonāktu pie ziepēm. Kad vārīšana ir pabeigta, masa tiek pildīta formās, vēlāk griesta un žāvēta. Pēc taustes dažiem šīs ziepes varētu pat šķist nedaudz pufīgas, lai gan tās ir cietas.

Dažos vārdos pārskrējām pāri divām no metodēm, bet pie trešās gribētos pakavēties mazliet ilgāk. Trešā metode ir aukstais process un tieši ar šo ziepjošanas metodi tiek radītas ZELT ziepes. Mēģināsim iziet cauri visiem ZELT ziepju tapšanas procesa posmiem, lai vari pats iedomāties, kā šīs ziepes top.

Pašā sākumā izkausētā kokosriekstu eļļā tiek ieliets sārma šķīdums, ko iegūst no sārma un ūdens. Masa tiek aktīvi maisīta, lai palīdzētu eļļai sākt “draudzēties” ar sārma šķīdumu. Šo procesu sauc par pārziepjošanu. Šajā brīdī masa ir diez gan karsta. Aukstajā metodē ziepju masa netiek papildus karsēta uz plīts. Konkrētā temperatūrā abas vielas tiek sajauktas un tām ļauj pašām savā starpā “draudzēties”, šo procesu nepaātrinot ar papildus karsēšanu. Visu maisīšanas laiku tiek pārbaudīta temperatūra, lai zinātu, kurā brīdī var pievienot pārējās izejvielas. Tevi noteikti mulsina tas, ka visu laiku tiek pieminēta temperatūra, bet masa netiek karsēta. Tā ir tā ziepju maģija – uzsildīta eļļa sajaucoties ar sārma šķīdumu uzsilst. Kad masa jau ir nedaudz sabiezējusi un sāk atgādināt kaut ko līdzīgu jogurta konsistencei, pievieno ēterisko eļļu un smiltsērkšķu eļļu. Smiltsērkšķu eļļa dos arī to brīnišķo dzelteni oranžo krāsu ziepēm.

Pēc atkārtotas maisīšanas, masa tiek sadalīta divās daļās un vienai no daļām tiek pievienots smiltsērkšķu pulveris, lai radītu ziepēm skrubja īpašības. Šajā brīdī ziepju masa ir paspējusi sabiezēt vēl vairāk un pēc konsistences sāk jau atgādināt kartupeļu biezputru un tas nozīmē, ka nav palicis daudz laiks, lai to iebildītu formās pirms tā sacietē. ZELT ziepju formas ir garas, koka kastes, kur vienā kastē ietilpst tik daudz ziepju masa, lai sagriežot sanāktu 16 gabali. Formas tiek pildītas nevis lejot masu, bet kārtojot to slāņos ar karoti, lai varētu iegūt tik iecienīto ZELT ziepju rakstu, kur mijās ziepju masa ar un masa bez smiltsērkšķu pulvera. Kad formas ir piepildītas, tām tiek noslēgta gaisa piekļuve un ziepēm ļauj sacietēt 6-12h.

Tā kā ziepju masa netiek lieta formās, bet uzmanīgi ielikta ar karoti, vienā ziepjošanas reizē nevar uztaisīt vairāk par 32 gabaliem, jo masa cietē ļoti ātri. Kad ziepes ir sacietējušas, tās griež gabaliņos un liek žāvēties. Žāvēšana ir nepieciešama, lai ļautu pilnībā beigties pārziepjošanās procesiem un lai ļautu daļai no sastāvā esošā ūdens izžūt, kas ziepes padara cietākas. Žavēšana notiek 30 dienas, un tikai tad ziepes var lietot. Tā kā ziepēm netiek pievienoti sintētiski cietinātāji, lai ziepes kalpotu vēl ilgāk, ļauj tām nožūt starp lietošanas reizēm – izmanto tikai tādu ziepju trauku, kas ļauj ūdenim aizplūst prom. Ja zem ziepēm krāsies ūdens, tās ātrāk nolietosies.

ZELT ziepes tiek gatavotas ar auksto metodi, tāpēc, ka šī metode ļauj pilnībā noteikt kādas izejvielas nonāks ziepju katlā, kā arī šī metode rada salīdzinoši cietas un līdz ar to ilgi kalpojošas ziepes. Noteikti ir arī vērts atzīmēt, ka ziepēm netiek pievienotas sintētiskās krāsvielas. Skaisto toni iegūst no smiltsērkšķu eļļas, bet smarža rodas no ēteriskās eļļas, nevis no sintētiskās smaržvielas.